Attālinātais Darbs Un Darbam Nepieciešamais Aprīkojums - Abrams Business Services
Latviešu valoda Pirmdiena – Piektdiena 10:00-17:00 +371 22 008 116

Attālinātais Darbs Un Darbam Nepieciešamais Aprīkojums

Abrams Business Services > Izmaiņas > Attālinātais Darbs Un Darbam Nepieciešamais Aprīkojums

Attālinātais Darbs Un Darbam Nepieciešamais Aprīkojums

Covid-19 pandēmijas un tās ierobežošanai noteikto ierobežojumu laikā, vairums uzņēmumu, kuru darbības specifika to atļauj, izvēlas darbiniekus nodarbināt attālināti jeb no mājām. Pārsvarā attālināti tiek nodarbināti biroja darbinieki no dažādām nozarēm, piemēram, grāmatveži, juristi, datu ievades operatori, klientu attālinātas apkalpošanas speciālisti u.tml. Šāda darbinieku attālināta nodarbināšana ir aktualizējusi jautājumu par darbinieka nodrošināšanu ar nepieciešamo inventāru un materiāliem darba pienākumu attālinātai veikšanai.

Pirmkārt, būtu nepieciešams izpētīt normatīvajos aktos noteikto par attālināta darba organizāciju. Attālināta darba definīciju sniedz 2001.gada 20.jūnija Darba aizsardzības likuma, turpmāk tekstā – DAL, 1.panta 20.punkts – “tāds darba izpildes veids, ka darbs, kuru nodarbinātais varētu veikt darba devēja uzņēmuma ietvaros, pastāvīgi vai regulāri tiek veikts ārpus uzņēmuma, tai skaitā darbs, ko veic, izmantojot informācijas un komunikācijas tehnoloģijas. Par attālināto darbu šā likuma izpratnē netiek uzskatīts darbs, kas tā rakstura dēļ ir saistīts ar regulāru pārvietošanos”. [1] Savukārt, 2001.gada 20.jūnija Darba likuma, turpmāk tekstā – DL, 53.panta 1.daļa nosaka, ka “Darbiniekam ir pienākums veikt darbu uzņēmumā, ja darbinieks un darba devējs nav vienojušies citādi.” [2] No šīs DL normas izriet tas, ka primāri darbinieks nolīgtos darba pienākumus veic uzņēmuma telpās klātienē, tomēr darba devējam ar darbinieku pastāv iespēja vienoties par darba veikšanu attālināti. Tātad, ja uzņēmums lemj par to, ka darbinieku ir nepieciešams nodarbināt attālināti, būtu nepieciešams ne tikai sagatavot attiecīgu rīkojumu, bet arī attiecīgus darba līguma grozījumus, kuros tiek noteikts, ka darbinieks konkrētus darba pienākumus noteiktā laika periodā veic attālināti.

DL 51.panta 2.daļa nosaka, ka “Darba devējam ir pienākums nodrošināt tādu darba organizāciju un darba apstākļus, lai darbinieks varētu izpildīt viņam noteikto darbu.” [3] No šīs tiesību normas, proti, termina “darba apstākļi”, izriet tas, ka darba devējam ir pienākums nodrošināt darbinieku ar visu nepieciešamo inventāru un materiāliem nolīgto darba pienākumu veikšanai, neatkarīgi no tā vai darbinieks nolīgtos darba pienākumus veic klātienē uzņēmumā vai attālināti. Piemēram, grāmatvedim tas ir darba dators ar licencētu grāmatvedības datorprogrammu un printeris ar toneri un papīru. Vairumā autora uzklausītajos pieredzes stāstos no draugiem, paziņām un kolēģiem, ir novērojams tas, ka lielākā daļa darba devēju nodrošina darbiniekus ar darbam nepieciešamo inventāru, un tie pārsvarā ir samērā lieli darba devēji. Tomēr, dažkārt ir novērojams tas, ka ir daļa darba devēju, pārsvarā, nelieli darba devēji, kas lemj par darbinieka nodarbināšanu attālināti, bet nespēj (vai nevēlas?) nodrošināt darbinieku ar darba pienākumu izpildei nepieciešamo inventāru un materiāliem, tā vietā, lūdzot darbinieku darba pienākumu izpildei izmantot personīgo inventāru un materiālus, piemēram, datoru, printeri, biroja papīru u.tml.

Šādās situācijās autors vēlas vērst darba devēju uzmanību uz DL 76.panta 1.daļā noteikto – “Darba devējam ir pienākums atlīdzināt tos darbinieka izdevumus, kuri atbilstoši darba līguma noteikumiem nepieciešami darba veikšanai vai arī ir radušies ar darba devēja piekrišanu, īpaši izdevumus, kas: [..] 3) darbiniekam radušies sakarā ar viņam piederoša darba aprīkojuma (kas atbilstoši darba līgumam tiek izmantots darba vajadzībām) nolietošanos (amortizāciju).” [4] No šīs DL likuma normas ir secināms, ka darba devējs var ne tikai pieļaut situācijas, kad darbinieks darba pienākumu veikšanai izmanto savu personīgo inventāru un materiālus, bet arī uzliek darba devējam pienākumu atlīdzināt darbiniekam izdevumus, kas ir radušies saistībā ar darbinieka personīgā inventāra un/vai materiālu izmantošanu.

Tomēr par šī inventāra un/vai materiālu lietošanu būtu nepieciešams atsevišķi vienoties iepriekš minētajos darba līguma grozījumus ar kuriem darba devējs un darbinieks vienojas par attālināta darba veikšanu, piemēram, vienoties par to, ka darbinieks izmanto savu personīgo printeri un biroja papīru darba devēja dokumentu drukāšanai. Savukārt, darbiniekiem, situācijās, kad tie lūdz darba devēju segt izmaksas par izdevumiem, kas ir radušies attālinātā darba laikā, vajadzētu atcerēties par likuma “Par grāmatvedību” 7.panta 1.daļā noteikto – “Grāmatvedības reģistros izdara ierakstus, kas pamatoti ar attaisnojuma dokumentiem. Attaisnojuma dokuments ir dokuments, kurš apliecina uzņēmuma saimnieciskā darījuma esamību kurā ietverti vismaz šādi dokumenta rekvizīti un informācija par saimniecisko darījumu. [..]”.[5] Tas nozīmē, ka darbiniekam lūdzot darba devēju segt šos izdevumus, būtu nepieciešams darba devējam iesniegt arī attiecīgu attaisnojuma dokumentu, kas apliecina šo izdevumu rašanos, piemēram, grāmatnīcas EKA čeku par nopirkto biroja papīru.

Šis Covid-19 pandēmijas un tās mazināšanai noteikto ierobežojumu laiks ir izaicinājumu pilns ikvienam darba devējam un darbiniekam, tomēr arī šādā izaicinājumu pilnā laikā, abām pusēm nevajadzētu aizmirst par saviem pienākumiem un savām tiesībām, kas ir noteiktas normatīvajos aktos. Novēlu visiem stipru veselību un taisnīgu sev uzticēto pienākumu veikšanu!

 

Ar cieņu,

Oto Kristiāns Abrams

SIA “Abrams Business Services” īpašnieks un valdes loceklis

 

[1] Darba aizsardzības likuma 1.pants, pieņemts 20.06.2001.

[2] Darba likuma 53.panta 1.daļa, pieņemts 20.06.2001.

[3] Darba likuma 51.panta 2.daļa, pieņemts 20.06.2001.

[4] Darba likuma 76.panta 1.daļa, pieņemts 20.06.2001.

[5] Likums “Par grāmatvedību”, 7.panta 1.daļa. Pieņemts: 14.10.1992.

Leave a Reply